2013. gada 24. oktobris

Septembris/oktobris 2013

Lai nav tā, ka bildes krājas tikai draugos un facebookā, likšu arī te, lai kaut kur arī visas vienā vietā stāv.
Mans rudens šogad ir jauks. Silts, saulains, bet tās dienas, kad tā nav veltu darbam un aiz loga neko neredzu. Garlaicīgi nav, gluži otrādi - nespēju padarīt, pat ne pusi no tā, ko gribu un vajag.
Neparasti daudz laika ir ticis veltīts draudzībai. Gadu gaitā pamazām ir noskaidrojies, ka labākie draugi man ir tieši divi. Vīrs neskaitās :) Labākie - tie ir tādi, kurus droši varu saukt par soulmate (latviski tas tik trāpīgi neskan). Īpaši patīkami, ka draugi ir puisis un meitene, attiecīgi, ar katru no viņiem mums citas, kopīgas intereses un tēmas, ko apspriest.

Artūrs man ir tāds draugs, kuru daudzu gadu laikā neviens tik ļoti nav redzējis, ka dažiem pat liekas, ka esmu viņu tikai izdomājusi. Tas liek domāt, cik gan patiesībā ir maz tādu cilvēku, kas zin, kā man iet un ko es daru. Laikam, jo vecāki kļūstam, jo augstāks tiek celts mūris ap mums un cilvēkiem, kas mums tuvi.

Reiz (pavisam nesen) mēs ar Nadīni braucām uz mežu. Patiesībā jau uz purvu braucām, bet ārprāta stumdīšanās un grūstīšanās starp vairākiem simtiem citu purva laipu apmeklētājiem mums nebija pa prātam, tāpēc atstājām viņus cīnāmies par vietu autostāvvietā (vai vairāku km garumā uz meža ceļa) un braucām uz citu pusi. Ne reizi vien jau pa tām laipām staigāts, aizbrauksim citreiz, kad masu histērija būs beigusies.
Beigās aizbraucām uz Jūrmalu, pie Artūra ciemos. Beidzot abi mani labākie draugi iepazinās viens ar otru.

Dīvainā kārtā (jo sakara nekāda, tik vien apmetnis kā gulbja spārni) šīs pirmā bilde man atsauc atmiņā brīnišķīgu Dillinger Escape Plan video, dziesmai When I Lost My Bet. Joprojām viena no manām mīļākajām grupām, starpcitu. Video nelikšu, jo ne visiem patīk skatīties uz neparastām radībām un pavisam parastām iekšām.

Un kā gan nesamīļot vismaz vienu koku, ja reiz esi mežā?

Mums ar Nadīni nesanāca neviena kopīga bilde, tāpēc ceru viņa neiebilst, ka publicēju vienu tikai ar viņu.

 Dzintaru Mežaparka skatu tornis priecēja acis. Augstpapēžu apavos tērptās kājas gan nepriecēja, bet nekas. Izrādās, ka man tomēr nav bail no augstuma. Vai arī biju tik nogurusi, ka aizmirsu sabīties. Paldies Artūram, par piedzīvojumu.

Saulrietu pie jūras nesagaidījām. Nebija laika. Nekas, citreiz. Tomēr priecīgi bija, pēc divu gadu neredzēšanas, atkal satikt jūru.

2013. gada 22. septembris

Tinte

Pēdējās nedēļas laikā esmu atradusi pāris brīvus brīžus, lai atkal turpinātu sevi izkrāsot. Pagaidām vēl nav skaidras idejas jauniem zīmējumiem, tāpēc pamazām piekrāsoju vecos. Arī pie vecajiem vēl darba daudz. Šis tas iepriekš palicis līdz galam neizkrāsots, citur tinte pievīlusi un ar laiku no ādas izgājusi. Ne kura katra ražotāja dzeltenā tinte man der, tāpēc nākas paeksperimentēt.
Gandrīz trīs gadus man pietrūka tetovēšanās. Nevis tetovēšanas, bet tetovēšanās. Jo tetovēšana kā tāda ir diezgan kaitinošs process, man labāk patiktu to izbaudīt pašai nedarot neko. Diemžēl Jelgava man nespēj piedāvāt nevienu tetovētāju, kura krāsainie darbi mani spētu pārliecināt. Vismaz pagaidām. Bet ar tik apjomīgām idejām kā manas, ik nedēļu braukāt uz Rīgu es nevaru atļauties, kaut dēļ ceļā patērētā laika vien.
Tāpēc pašlaik, negribot turpinu mācīties pati. Gribot un negribot, jo apgūtu prasmju taču nevar būt par daudz :)
.

2013. gada 15. septembris

Melanholija

Pēdējā laikā blogs ir pamests novārtā, jo ikdienas steigā šķiet, ka nekas interesants manā dzīvē nenotiek. Patiesībā - tas, kas pašai neliekas ievērības cienīgs, citiem, izrādās, ka tomēr šķiet gana saistošs, tāpēc nolēmu, ka ar notikumiem manā dzīvē šeit dalīšos biežāk. Tuvojoties rudens melanholijai gribas ar kādu visā dalīties. Arvien biežāk grimstu apcerīgās atmiņās, prātā pārroku pagātnē pieredzēto un izvelku no tā pat šo to jaunu, līdz šim nezināmu un nesaprastu. Vēl biežāk uzpeld tādi eksistenciāli jautājumi sev kā "kas es esmu?", "ko es gribu?".

Šādu un citu skumju noskaņu pārņemta aizvakar nospļāvos un vienā rāvienā iztukšoju savā kontā iekrāto naudiņu "neparedzētiem gadījumiem". Jaunu kameru nopirku. Kopš vecā Nikon D50 nāves, jau vairāk kā divus gadus bez savas fotokameras dzīvoju. Digitālais ziepis neskaitās, bet ar Jura kanonu tā arī neizdevās iedraudzēties. Bez variantiem, es par visiem 100% esmu Nikon cilvēks - varbūt ieraduma vaina (diez vai, jo pie Canon taču divu gadu laikā nepieradu), bet Nikon tik ļoti intuitīvā vadība šķiet tieši kā man radīta un manai rokai tas pieguļ tik pat kā cimds. Bez ilgas domāšanas paņēmu D90, jo pirmkārt, tas pilnībā apmierina visas manas foto vajadzības, otrkārt, esam nabagi un neko dārgāku atļauties nevaru (īsti arī nejūtu vajadzību krāt naudu, vai pirkt uz nomaksu dārgāku kameru, kas iet pāri manu prasmju un pieejamā budžeta līmenim).

Tagad atliek vien atrisināt problēmu, kuras nosaukums ir "gaišs objektīvs ar autofokusu", jo mans 18-135 ar f/3.5-5.6, kaut citādi lielisks, telpās ir stipri vien par tumšu, bet bildē redzamais, no Zenīta aizņemtais Helioss ir variants, ko var izmantot tikai tad, kad citu variantu vairs nav :)


Un nobeigumā, manas šīs dienas sajūtas skaņās. Kārtējais ceļojums atmiņās. Par šiem jaukajiem puišiem manā playlistē biju jau paspējusi aizmirst:

2013. gada 27. jūlijs

Lentītēs slīkstu

Šī ir daļa no stāsta par to, kāpēc Paff nav pelnošs bizness. Tāpēc, ka visa nopelnītā naudiņa tūlīt pat tiek ieguldīta materiālu krājumos jauniem darbiem. Paff man, drīzāk nekā bizness, ir brīnišķīgs, aizraujošs hobijs, kurā šūt gribas tādas lietas, kā dotajā brīdī gribas, nevis kā sanāk. Lielākā daļa darbu top mirkļa iedvesmā un plaša pieejamo materiālu izvēle iedvesmu tikai veicina vēl vairāk. Nav jau nekā tik daudz, cik gribētos. Pat ja tam visam būtu pietiekoši daudz naudas, tad atkal nebūtu vietas, kur to glabāt, tāpēc sāku ar sīkumiem.
Šodien slīkstu lentītēs. Gada garumā to krājumi no nulles ir pieauguši līdz mazas bodītes piedāvājuma apjomam, jo tā, lūk, ir lieta, kas nemaksā dārgi un spēj apmierināt manu iepirkšanās kāri. Katru reizi, kad sagribas nopirkt, kaut ko smuku un pilnīgi nekam nederīgu, es labāk nopērku skaistu lentīti darbam. Vilks paēdis un kaza dzīva, jeb - jūtos iepirkusies, tomēr nopirkusi lietu, kas būs noderīga.

Vispirms bija daži skaisti, raibi ruļļi, kurus praktiskāk tomēr likās sašķirot pa krāsām.

Un tapa haoss, kurā bez palīga neiztikt.

Ieviesu kārtību krāsās, pēc mana ērtuma un saprašanas.

Šo nobildēju, jo gribējās padižoties - re, cik skaisti! Tagad secinu, ka man ir apsēstība ar punktiņiem. Pirms tam to nebiju pamanījusi.

Ir iekrājušās arī vienkrāsainas lentītes. Tur gan, vai, cik daudzu krāsu vēl trūkst!


Bet krāšanas/vākšanas process turpinās - esmu noskatījusi vēl daudz skaistu lentīšu, kādas man nav bijušas :)

2013. gada 24. jūnijs

2007 - 2013 (23. jūnijs)

Saka jau, ka dzīvē jāskatās uz priekšu, bet es bieži atskatos pagātnē. Ne tāpēc, lai gremdētos nostalģiskās atmiņās un sērotu par aizgājušo, bet tāpēc, ka ir interesanti salīdzināt kā bija un kā ir.
Jau septiņus gadus 23. jūnijā dodos uz pļavu pēc jāņuzālēm. Pēdējos piecus gadus tā ir kļuvusi par ģimenes tradīciju. Ejam kopā, kā nu kuru gadu sanāk, divatā ar vīru, trijatā - ar dēlu vēderā, slingā vai kā šogad, jau uz savām kājām. Mums ir sava īpašā pļava, kas gan neizceļas ar īpašu ziedu bagātību, toties nav tālu no mājām un ir sasniedzama ar kājām. Katru reizi šī pastaiga pļavā tiek fotografēta, diemžēl vīrs kā fotogrāfs parasti paliek aiz kadra. Divas pirmās bildes ir tapušas citā vietā - laikā, kad par sava vīra eksistenci vēl nenojautu. Tās fotografēja mans draugs Mārtiņš un paldies viņam, ka šie brīži tika iemūžināti.

2007. Neatceros, ko šajā dienā darīju iepriekšējos gados. Visticamāk, ka vienkārši neko. Būs jāparokas senāku bilžu arhīvā. Var būt, ka tur atrodas, kāda vēl vecāka 23.jūnija bilde.

 2008. Apmēram tā pati vieta, kaut kur starp Jelgavu un Dobeli.

2009. Te es biju tikko kā iepazinusies ar vīru un tapa ļoti daudz bilžu.

2010. Atceros, ka braucām ar riteņiem, tāpēc tikām tālāk, kur ziedi bija ļoti plašā izvēlē.

2011. Mūsu pļavā uzradās smilšu kalns, tāpēc fons ir neparasts, bet man vēderā ir paslēpies mazs cilvēciņš.

2012. Mums ir palīgs, kas puķes ne tikai saplūc, bet labprāt arī nogaršo.

2013. Šogad mums bija jābūt ātriem, jo līdz šim mierīgās pastaigas vietā bija jāskraida pakaļ mazajam dzīvsudrabam :)

2013. gada 16. jūnijs

Svētdiena. Mīksta un pūkaina.

Kamēr citi svētdienās atpūšas, mums tā ir tikpat parasta darba diena/brīvdiena kā pārējās dienas.
Man tā patīk. Strādāju katru dienu, bet tikai tik, cik gribu. Dažreiz darbu sāku vēl pirms brokastīm, dažreiz nevaru to beigt līdz vēlai naktij, toties savu laiku varu organizēt pati un ja darbs apnīk, varu to nolikt malā un aiziet prom. Izvēdināt galvu. Nevaru strādāt tad, kad to negribu. Ja radošu darbu dara negribot, tad vairākumā gadījumu tāpat no tā nekas labs nevar sanākt, tāpēc ar sliktu garastāvokli strādāt nav vērts. Šodien garastāvoklis ir labs. Vakar sasmēlos daudz labu emociju no jaukiem cilvēkiem, kas kuplā skaitā apciemoja mūs. Šodien visu apkārt gribas mīkstu un pūkainu, tāpēc šuju segas.

Man ļoti patīk strādāt ar mīkstajiem audumiem, mikrošķiedru, plīšu. Kaut to griežot pūkas lido pa visu dzīvokli, rezultāts vēl nekad nav licis vilties.

Jāizvēlas lentītes. Šī ir tikai viena no daudzajām nepārskatāmā haosa kastītēm, kuras ir manā rīcībā. Kādreiz saņemšos un pie kāda galdnieka pasūtīšu lentīšu ruļļu organizatoru. Kādreiz, jo noteikti dārgs būs tas prieks.

Tāds pūkains brīnums šujas apmēram trīsreiz lēnāk kā ierastā kokvilna. Tik lēni, ka šujot pat ienāk prātā apstāties un nobildēt.
Un tā lēnām, pamazām tapa sedziņas. Te jau gatavas.
Nemaz nešaubos, ka tiem mazajiem cilvēciņiem, kuri sedziņas iegūs savā īpašumā, tās sagādās 100reiz vairāk patīkamu, bezgala mīkstu un pūkainu brīžu nekā es tos paspēju izbaudīt šujot :)
Atradīšu brīvu brīdi, lai sedziņas pieklājīgi sabildētu un tad, jau nākošnedēļ, tās būs pieejamas visiem - www.paff.lv

2013. gada 28. maijs

Krāsu karuselis

Pagājušajā nedēļā papildināju savus krājumus ar krietnu kaudzīti jauniem kokvilnas audumiem. Priecājos par 250 dažādiem jauniem rakstiem, bet audumu laikam nekad nevar būt par daudz, jo vēl daudzu krāsu un rakstu pietrūkst, lai darbos pa īstam varētu izpausties tā kā gribas :)


2013. gada 18. maijs

Bildes no Зоркий-4

Žoriks (kā es mēdzu saukt šo smagā metāla kungu, labākajos gados), ne tikai nelika vilties, bet pat patīkami pārsteidza. Visi kadri ir izdevušies (ja neskaita tos pāris, kurus pati pabojāju izvēloties neadekvātu slēdža ātrumu). Šādus tankus taču tiešām ir grūti nokaut - 54 gadi, bet strādā kā pulkstenis. Tik vien kā kadru skaitīšanas principu līdz galam nesapratu, bet tas ir sīkums, kādreiz saņemšos un izlasīšu lietošanas instrukciju. Reti īsā laikā šo filmiņu izbildēju, četrās dienās, kas tiešām ir maz, jo parasti tās kamerā tiek marinētas nedēļām ilgi.

 Aizmirsu par fokusu, bet rezultāts man vienalga patīk.

Te par fokusu atcerējos, bet tas īsti netrāpīja tur, kur vajag. Jā,  kaut dzīvojam 10min. attālumā, bet tikai tagad pirmoreiz aizgājām apskatīt Mītavas tiltu. Citādi uz to pusi nav bijusi vajadzība iet :)

Ja jau tik tālu bijām tikuši, tad izgājām arī līdz Jelgavas pilij.

Kaut ko vajadzēja nobildēt :)

Trāpījāmies gandrīz uz saulrietu.

Noķēru saulrieta pielietu bruģi.

Un saules pielietu Driksas upi. Es vienmēr brīnos par šo zaļo skatu pašā pilsētas centrā.

Jelgava joprojām ir izrakta.

Nākamās dienas pastaiga veda uz citu pusi. Uzvaras parks.

Villa Medem. Pēc ilgas spriedelēšanas, kas un kā, beidzot saņēmos un uzmeklēju informāciju, par tās vēsturi un patreizējo stāvokli. Paldies www.zudusilatvija.lv

Linu kombināts turpat blakus.
 

Un mēs. Tiekam bildēti, lai filmiņa ātrāk būtu galā :)

 Žorik - paldies par sadarbību! Ceru, ka līdz nākamajai filmiņai tev nenāksies pūt plauktā pārāk ilgi.